Tildes un bijušā ministra saruna: Kādi politikas un valsts pārvaldes aspekti kavē AI integrāciju?  

“Lebronam Džeimsam NBA pietrūcis visvairāk metienu. Taču arī viņš ir guvis visvairāk punktu. Tātad, ja mēs nekad nešaujam, mēs nekad negūstam punktus. Tas pats attiecas uz AI: nebaidies mēģināt un kļūdīties. Šodien valsts sektors baidās pieļaut kļūdas; to pārvalda kļūdaina valsts sistēma, kas nemotivē darbiniekus tiekties pēc vairāk un tikai draud nekļūdīties. Līdz ar to AI integrācijas temps ir diezgan lēns,” vaicāts par situāciju saistībā ar AI piemērošanu Lietuvas publiskajā sektorā, saka bijušais sociālās drošības un darba lietu ministrs un AI entuziasts Vytautas Šilinskas.  

Valodu tehnoloģiju kompānijas Tilde Lietuvā tehnoloģiju nodaļas vadītājs Giedrius Karauskas ar viņu runāja par to, kāpēc mēs neesam ES digitālās transformācijas priekšstāvji, kādas ir valsts sektora lielākās neveiksmes un kas tiek apspriests par AI ES politikas slēgtajās aprindās.  

GIEDRIUS KARAUSKAS, Tilde: Saskaņā ar Valdības AI gatavības indekss 2024, Lietuva ieņem 35. vietu starp 188 valstīm attiecībā uz gatavību integrēt mākslīgo intelektu (AI) sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā. Un, lai gan mēs redzam izrāvienu, mēs joprojām neesam priekšstāvji. Kas, jūsuprāt, mūs kavē? 

VYTAUTAS ŠILINSKAS: Valsts sektorā galvenā problēma ir novecošanās un nemotivēta saimniekošana. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas uzņēmumi ātri reformējās un pielāgojās Rietumu kultūrai, jo citādi tie vienkārši nebūtu saglabājušies, savukārt publiskā sektora vadības principi palika nemainīgi. Un tās ir ļoti vienkāršas: uzņemties riskus un mēģināt ieviest jauninājumus biznesā ir tā vērts, jo, ja būsi veiksmīgs, nopelnīsi bonusu, un, ja nebūsi – būs OK. Cilvēki nebaidās kļūdīties. Valsts iestādēs cilvēki baidās kļūdīties, jo viņu vadības pamatā ir izpildes, kontroles un atbildības principi, kur atbildība nozīmē atbildēt par pieļautajām kļūdām. Laba akta veikšanai nav motivācijas un uzmundrinājuma – tu tiec sodīts tikai par savām kļūdām. Un, kad tevi motivē tikai sods un negatīvi stimuli, tu izvēlies drošāko ceļu. Šis jautājums neattiecas tikai uz Lietuvu, tas pastāv arī citās valstīs. Valsts sektors izvēlas izmēģinātus un uzticamus līdzekļus, kas strādā citur. Pilnvaru laikā centos to mainīt, lai radītu drošības sajūtu cilvēkiem, lai viņi zinātu, ka par savām kļūdām netiks sodīti, bet tiks atalgoti par papildu pūlēm. Izvēloties visdrošāko inovācijas veidu, tiek radīts necaurskatāms bloks: inovācija pati par sevi nozīmē risku, un nav motivācijas uzņemties risku publiskajā sektorā; ir tikai bailes kļūdīties. Tātad, ja mēs gribam īstenot nopietnu digitālo transformāciju, mums ir būtiski jāmaina valsts sektora pārvaldības modelis un kultūra, jāmudina cilvēki darīt vairāk un viņus motivēt, nebaidoties no soda un draudiem par kļūdu pieļaušanu.  

GIEDRUS: Daudzi joprojām baidās, ka AI ņems viņu darbu. Piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) lēš, ka AI un saistīto tehnoloģiju izrāviens var ietekmēt līdz 25% pasaules darba tirgu. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā? Ko jūs esat dzirdējuši no valdības amatpersonām un vadošajiem darbiniekiem? 

VYTAUTAS: Nu, pirmkārt, lai paātrinātu inovāciju un instrumentu izstrādi, ir jāpaziņo, ka tas nav risinājums, lai aizstātu cilvēkus, bet gan instruments, lai viņiem palīdzētu. Ja vadītājs saka, ka īstenosim AI un tad atlaidīsim pusi komandas, viņš nekad negūs viņu atbalstu, bet, ja vadītājs saka, ka īstenosim AI, lai samazinātu nogurdinoša un vienmuļa darba daļu un saglabātu algas nemainīgas, viņš var gūt milzīgu atbalstu. Otrkārt, nav jābaidās, ka atsevišķas darbavietas pazudīs. Atcerieties neseno Lietuvas vēsturi: atjaunojot neatkarību, mums bija vairāk nekā 20% lauksaimniecībā strādājošu cilvēku. Tagad tajā strādā ap 5%. Tātad, cik darba vietu tika zaudēts lauksaimniecībā? Daudz, bet nav slikti, un to nevienam netrūkst. Tieši otrādi, tas ir progress. Šodien šie cilvēki dara citus vieglākus un jaukākus darbus. Šādu darba vietu samazināšanās, gluži pretēji, ir mērķis, un mums patiešām vēl ir iespējas uzlaboties, jo, piemēram, tikai 1 darbaspēks ir nodarbināts lauksaimniecībā% ASV, bet 2-3% procenti Francijā. Mūsdienās mūsu lielākais darba devējs ir rūpniecības nozare, kur mums patiešām ir iespējas uzlabot efektivitāti un produktivitāti, ko var viegli izdarīt ar AI un automatizētiem risinājumiem. Raugoties nākotnē, ja mums izdosies samazināt uzdevumu skaitu, bet saglabāt vai palielināt produktivitāti, mums vienkārši būs mazāk jāstrādā. Varam vairāk laika pavadīt kopā ar sevi, ģimeni un draugiem. Tas ir aktīvi jāturpina.

GIEDRUS: kāda ir Eiropas pieeja jautājumam par darba vietu zaudēšanu AI dēļ? Vai tādas bailes arī tur pastāv?  

VYTAUTAS: Pirms trim gadiem gandrīz visi sociālā nodrošinājuma un darba ministri Eiropadomē runāja tikai par AI risku, nevis iespēju ziņā. Vispārējais domu vilciens bija tāds, ka AI ir jābūt godīgai pret visiem, ka AI nevar aplaupīt cilvēkus no viņu darba un ka mēs nevaram riskēt. Tātad, tad es mēģināju ar viņiem runāt pēc viņu noteikumiem un teicu, ka, ja mēs uzņemtos risku un nespētu integrēt AI, mēs atpaliktu, un tās darbavietas pazustu pavisam un netiktu aizstātas ar alternatīvām. Piemēram, ja mēs neieviesīsim AI un ar automatizētiem risinājumiem palielināsim produktivitāti, autorūpniecība Eiropā vairs nepastāvēs, bet drīz to pārņems ķīnieši, kas savus auto varēs ražot ātrāk, lētāk un efektīvāk. Ja mēs neieviesīsim jauninājumus, viņi to izdarīs. Bet situācija ir mainījusies. Vēl vienā sanāksmē pērn idejas bija pavisam citas, un ministri jau ir teikuši, ka mums ir jāievieš jauninājumi un mums ir jāpalīdz uzņēmumiem ātrāk pārveidoties. Tātad tikai vienā pilnvaru termiņā, četros gados, vispārējā vienprātība nepieņemt sasteigtus lēmumus ir mainījusies uz ātru rīcību. Sabiedrībā tas nav tik acīmredzami, bet privātās politiķu diskusijās AI pieņemšana ir ļoti svarīga tēma.  

GIEDRUS: ir arī ļoti daudz debašu par ES AI likums, un runā, ka tas mazinās mūsu spēju ātri integrēties un pilnībā izmantot AI potenciālu, lai celtu Lietuvas kā valsts produktivitāti un progresu. Īpaši tas redzams, salīdzinot Eiropu ar ASV, kur uzņēmumiem atļauts daudz vairāk eksperimentēt ar inovācijām. Ko jūs domājat par šo regulu?  

VYTAUTAS: Nu, ir anekdote, kas savā būtībā ir diezgan patiesa: kamēr ASV ievieš inovācijas, Eiropa regulē. Tā ir reāla problēma, un kļuva vēl sliktāk, kad Apvienotā Karaliste pameta ES, kas bija sava veida pretsvars, kā tā vienmēr iestājās par mazāku regulējumu. ES un ASV ir divas ļoti atšķirīgas juridiskās tradīcijas - anglosakši un mūsējie, vācieši. ASV vispirms rīkojas un pēc tam labo nepilnības, savukārt mēs vispirms veidojam noteikumus un pirms to izdarīšanas cenšamies darīt droši. Tādējādi veids, kā ieviest jauninājumus ASV, ir daudz vienkāršāks un mazāk apgrūtinošs. Mēs sniedzam juristiem vērtējumu, kā izmantot un ieviest inovācijas, un, lai gan pats esmu jurists, es zinu, ka viņi to dara, pilnībā neizprotot pašas tehnoloģijas. Gan Lietuvā, gan Eiropā advokātiem tiek piešķirta pārāk liela vara - advokāta vārds ir svēts. Bet tā nav; lemj bizness, un lemj sabiedrība. Politiķi, kas strādā šajā kontekstā, zina ne tikai dokumentus vai tiesību normas vien – viņi zina arī kontekstu. Turklāt valsts sektora juristi saglabā nostāju, ka, ja kaut kas nav uzrakstīts, tas nozīmē, ka tas ir aizliegts. Privātajā sektorā mums ir pilnīgi pretēja norma: ja tas nav uzrakstīts, tas nozīmē, ka tas ir atļauts. Šo atšķirību esmu vairākkārt skaidrojis valsts sektora juristiem, bet tieši šī iemesla dēļ komunikācijas darbu ir grūti padarīt, un procesi nevirzās tik ātri, kā varēja. 

GIEDRUS: Labi, parunāsim par datiem kā galvenais arguments AI īstenošanai. Visā pasaulē jau tiek runāts par to, ka dati ir izsmelti un viss jau ir izsūkts, bet man šķiet, ka mums Lietuvā vēl ir daži dati, kas tiek glabāti nepareizās vietās. Lai gan dati tiek sniegti, process ir lēns un dažkārt neefektīvs, izmantojot datus AI risinājumiem. Vai, jūsuprāt, Lietuvā reāli ir vismaz 90% atklāti dati, kas palīdzētu integrēt AI procesos un efektivizēt gan uzņēmējdarbību, gan sabiedriskās organizācijas? 

VYTAUTAS: Tas ir reāli, bet nav skaidrs, cik drīz tas tiks izdarīts. Ir liela iekšējā pretestība, un ir daudz nepamatotu baiļu par VDAR; pats esmu daudz cīnījies pret to savā pilnvaru laikā. Šeit atkal saskaramies ar valsts sektora vadības vājumu – cilvēki netiek mudināti darīt vairāk un baidās pieļaut kļūdas. Viņi baidās no VDAR, tāpēc uzreiz apstājas, ja kaut ko redz par datiem, jo tas var novest pie kļūdām un smagas atbildības. Bet tas mainās lēni, un mums ir ļoti labi piemēri: Valsts datu aģentūra cenšas pierunāt citas institūcijas nodot datus mūsu t.s. datu ezeriem; tai ir ļoti spēcīgi analītiķi, tā rada savus stimulus un piedāvā palīdzību, par ko valsts sektorā nekas nav dzirdēts. Protams, joprojām ir iesakņojusies vēlme iet drošāku ceļu; taisnīgs advokātu daudzums neļauj datus izmantot praksē, taču izrāviens šajā pilnvaru laikā bijis ļoti nopietns. ES uzskatu, ka turpinātība būs, jo ir spēcīga vadība un laba organizatoriskā kultūra.  

GIEDRUS: Valsts datu aģentūra tiešām strādā labi, un tai ir spēcīga tehnoloģiskā bāze, kas ļauj ātrāk, efektīvāk un lētāk izstrādāt jaunus risinājumus, kad viens pakalpojums tiek būvēts uz cita. Kādi mums vēl labi piemēri, vai ir kaut kas tāds, ko nemanām? 

VYTAUTAS: mani iespaido Nodarbinātības dienesta lēmums, kur AI tiek izmantota, lai novērtētu cilvēku nodarbinātības spējas. AI šķiro pretendentus pēc tiem, kam nepieciešama lielāka speciālistu uzmanība, un tiem, kam tikpat kā nevajag, jo viņi ir augsti kvalificēti, tādējādi samazinot slodzi pakalpojumu sniedzējiem. Un šī slodze faktiski ir milzīga – vienam pakalpojumu sniedzējam ir vairāki simti darba meklētāju. Labs piemērs ir darba inspekcija: tā automatizē datu vākšanu no publiskiem avotiem, analizējot potenciāli nelegālu darbu un izvērtējot riskus. Nu, ir redzams, ka virtuālos asistentus izvieto arvien vairāk valsts iestāžu, kas strādā tieši ar klientiem: šeit AI palīdz efektīvāk apkalpot vairāk klientu, un rezultāti tiešām ir ļoti labi. Tas ļauj cilvēkiem saņemt padomus sev ērtās vietās, piemēram, pēc darba laika vai nedēļas nogalē.