“Tilde IT” rīkotājdirektore Renāte Špukienė: neviens nevar būt līderis bez komandas

Vai tas ir iespējams, ieņemot vadošu amatu informācijas tehnoloģiju uzņēmumā, būdams māte, kā arī atrodot laiku sevis piepildījumam? Acīmredzot jā. Ideāls piemērs ir valodu tehnoloģiju uzņēmuma Tilde IT rīkotājdirektore Renata Špukienė, kuru viņas kolēģi atzīst par līderi. Viņa runā par savu karjeras gaitu, sieviešu vadību un iedvesmu ikdienas dzīvē.

Cik gadus jūs esat ieņēmis direktora amatu valodu tehnoloģiju uzņēmumā Tilde IT? Kā attīstījās jūsu karjera?

2006. gadā sāku strādāt par ārštata redaktoru, nezinot par lokalizāciju. 2 mēnešu laikā kļuvu par lokalizācijas projektu vadītāju. Pieredze man bija jauna, bet man patika šis jaunais darbs - jauni izaicinājumi, procesi, jaunas tehnoloģijas un komanda. Katra diena mazliet atšķīrās un nebūt nebija garlaicīga, ar dažādiem klientiem un prasībām, un daudz ko mācīties. Pēc dažiem gadiem, 2008. gadā, es kļuvu par lokalizācijas nodaļas vadītāju. Tas bija solis uz priekšu, kas manā dzīvē sagādāja daudz vairāk pārsteigumu.

Jaunais amats prasīja lielāku uzmanību, pūles un pieredzi, bet sasniegumi deva arī lielāku gandarījumu un pārliecību, ka nekas nav neiespējams. 2011. gadā man piedāvāja direktora amatu. Tas bija milzīgs solis uz priekšu, kas man deva arī daudz nenovērtējamas pieredzes, bet nozīmēja arī lielāku darbu un lielāku atbildību par lielākas komandas vadību. Rudens iezīmēs desmit gadus no mana Tildes IT rīkotājdirektora darba.

Kāds ir jūsu noslēpums lieliskai vadībai?

- Patiesībā man nav nekādu noslēpumu. Vienīgais, ko vērts pieminēt, ir tas, ka neviens nevar būt līderis bez komandas. Komanda, uz kuru varat paļauties un kura jums uzticas. Ar komandu, kas zina, ka tu viņiem uzticies un ka tu klausies, viss ir iespējams.

Renata Špukienė

Vai šajā situācijā nav nevēlamas kādas personiskas iezīmes? Kā ar viņiem tiek galā?

ES vēlos mainīt vienu lietu. ES joprojām mācos izvairīties no pārmērīgas komandas darba kontroles; es nevēlos būt “kontrolieris”.

Ja veicu uzdevumu pats vai uzraugu, vēlos uzzināt par to visu. Tas ir tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka viss tiek darīts pareizi, kļūdas netiek atstātas neatrisinātas, viss darbs ir paveikts, viss ir sīki ieplānots un pabeigts. Tam vajadzīgs daudz laika un pūļu. Tomēr kā režisors ne vienmēr ir iespējams atrast laiku, kā arī ne vienmēr tas ir nepieciešams, jo uzticami komandas locekļi var parūpēties par šādiem uzdevumiem. Kā ar to tikt galā? Labākais veids ir izveidot uzticamu komandu!

Sievietes un vīrieši atšķiras tehnoloģiju nozarē un vadošos amatos. Vai pastāv atšķirības starp vīriešu un sieviešu līderību?

Pēdējos gados sieviešu vieta tehnoloģiju pasaulē un sieviešu vadošā loma ir bijusi neskaitāmu diskusiju Temats. Mēs visā pasaulē esam liecinieki tam, ka augstākā līmeņa amatos ieņem vairāk sieviešu, un šodien tas vairs nav tik pārsteidzoši, kā tas būtu bijis pirms 10 gadiem. Tā ir laba zīme, ka sabiedrības attieksme pret sieviešu līderēm mainās.

«Runājot par atšķirībām starp sieviešu un vīriešu līderību, es domāju, ka līderi nevajadzētu definēt pēc viņu dzimuma. Gan vīrieši, gan sievietes var būt vienlīdz labi līderi. Manuprāt, šī personība, pienācīga piepūle un attieksme pret darbu ir līderis.”

Renata Špukienė

Kāpēc sieviešu līderi nāk par labu organizācijām?

Tas viss nonāk līdz organizācijai un komandai. Dažas komandas var gūt lielāku labumu no sievietes līdera, bet citas - no vīrieša. Līdera galvenais mērķis ir sasniegt vislabākos rezultātus kopā ar komandu, nevis individuāli.

“Sieviešu līderēm sava rakstura dēļ ir tendence meklēt kopības un harmonijas izjūtu darbā; viņas ir empātiskākas un zina, kā ieklausīties un ātri izprast problēmu. Tāpēc viņi tiek uzskatīti par labākiem komandas darba plānotājiem. Tomēr es vēlos atkārtot, ka dzimums nav tik svarīgs kā personība un personīgā attieksme pret jūsu darbu.”

Renata Špukienė

Vai jums ir padoms par to, kā mudināt citas sievietes ieņemt vadošus amatus?

Ir trīs galvenās lietas, kas viņiem būs vajadzīgas. Pirmkārt, pašapziņa. Tici sev un savam darbam. Tas mudinās jūs riskēt, nebaidoties no kļūdām. Kļūdas mūs māca un mudina turpmāk censties vēl vairāk.

Otrkārt, spēja un vēlme palīdzēt citiem. Vadība nenozīmē tikai prasmju attīstību un veiksmīgu uzņēmējdarbību. Gluži pretēji — tā ir nepārtraukta sadarbība ar cilvēkiem un jūsu komandu; iespēja viņus uzklausīt, palīdzēt un atbalstīt. Un, treškārt, savu redzējumu. Jums ir precīzi jāzina, ko un kāpēc vēlaties sasniegt. Vēl viena vienkārša lieta, kas jāatceras, ir tā, ka līderi nevar pastāvēt bez savas komandas. Līdera panākumi ir atkarīgi no visas komandas panākumiem.

Covid-19 krīze ir skārusi katru no mums. Vai tev bija grūti pielāgoties? Kā motivēt darbiniekus strādāt attālināti?

Tagad, otrās karantīnas laikā, varu teikt, ka pirmā karantīna bija vieglāka. Tas bija īsāks, notika pavasarī, un bija vairāk saules un optimisma. Otrā karantīna ir grūtāka, garāka, tā notiek aukstajā sezonā, un ir mazāk cerību, ka tā drīz beigsies. Taču ne pirmajā, ne otrajā karantīnā nebija pārāk grūti pielāgoties darba apstākļiem mājās.

Darbs birojā vai attālināti nav īpaši atšķirīgs, jo lielākā daļa uzdevumu tiek veikti datorā, piemēram, e-pasta ziņojumu rakstīšana, atbildēšana uz jautājumiem, uzdevumu deleģēšana kolēģiem vai atskaišu sagatavošana. Ir mainījušies tikai daži procesi: ne vienmēr ir viegli vai ērti ātri iegūt informāciju, lai pieņemtu lēmumu - jums ir jāraksta, nevis personīgi jārunā ar kolēģi. Man labāk patīk runāt ar rakstīšanu, tāpēc man nepatīk tāldarbs. Man arī ļoti pietrūkst savu kolēģu un parasto tērzēšanu par kafijas pauzēm birojā, kur mēs apspriedīsim ikdienas ziņas.

Pirmās karantīnas laikā mēs nolēmām saglabāt savu kafijas pārtraukuma sarunu tradīciju: katrs kolēģis pagatavoja tasi kafijas un pievienojās attālināti saskaņotā laikā; mēs dalījāmies savos personiskajos stāstos un apspriedām ikdienas jautājumus un to, ko esam atklājuši par karantīnu. Mēs arī cenšamies saglabāt šo tradīciju otrās karantīnas laikā, lai mēs varētu redzēt viens otra sejas, kaut arī uz mūsu ekrāniem, palīdzēt saviem kolēģiem un saglabāt pozitīvu kopēju attieksmi, lai gan to darīt kļūst arvien grūtāk.

Kur jūs atrodat enerģiju savai ikdienas dzīvei, darbam un ģimenei?

Man ir daudz vaļasprieku, par kuriem es varētu runāt bezgalīgi ilgi. Mazs personisks rituāls, kas manā dzīvē nekad nav mainījies, ir sākt dienu ar stipru karstu kafiju, ko es iedzeru, pa logu lūkodamās mainīgajos gadalaikos. Tas palīdz man sagatavoties dienai.

Man patīk peldēties. Divas reizes nedēļā no rīta es dodos (t. i., agrāk pirms karantīnas) uz īpašu peldēšanas treniņu, kas sagatavo mani tāljūras peldēšanai. Peldot uzsvars tiek likts uz ritmu, tehniku un elpošanu. Ūdens aizskalo visas negatīvās domas un dod man viegluma un brīvības sajūtu. Šajā brīdī es varu viegli peldēt 2 km attālumā.

Manai ģimenei un man ir arī daudz dažādu rituālu un vaļasprieku. Kad dabūjām suni, mūsu nedēļas nogales daudz mainījās. Katru nedēļas nogali, neatkarīgi no laika apstākļiem, mēs pieceļamies agri un kopā ar suni dodamies garās pastaigās pa mežu 10 līdz 15 km garumā. Tas palīdz mums nomierināties pēc aizņemtas nedēļas. Biežas pastaigas mežā ļauj arī redzēt mainīgos gadalaikus dabā. Pēc četriem šādu pastaigu gadiem es jau varu atšķirt Lietuvas mežos dzīvojošo visizplatītāko putnu balsis.

Otrs mūsu ģimenes vaļasprieks ir burāšana vasarā un kalnu slēpošana ziemā. Mums patīk burāt un slēpot kopā ar savu draugu ģimenēm. Mēs esam kuģojuši pa Baltijas jūru, Polijas Masūrijas ezeriem un dažas reizes Horvātijā un Grieķijā. Tas ir labākais veids, kā pavadīt brīvdienas, apmeklējot jaunas vietas, nogaršojot vietējo ēdienu, piedzīvojot jaunas lietas un satiekot brīnišķīgus cilvēkus.

“Kad karantīna ir beigusies vai visi ir vakcinēti, mēs sapņojam par jahtu burāšanu pa Seišelu salu vai Malaizijas salām. Un kas zina - varbūt kādu dienu mēs nolemsim kuģot pa pasauli.

Renata Špukienė

ES esmu starptautiskās postšķērsošanas Kopienas loceklis. Pasta pārvešana ir pastkaršu apmaiņa visā pasaulē. ES to daru jau gadiem ilgi un labprāt saņemtu vismaz vienu pastkarti no visām pasaules valstīm.

Man ir vēl viens jauns vaļasprieks: pagājušajā gadā, draugu iedrošināts, es sāku mācīties itāļu valodu, kas man šķiet ārkārtīgi skaista kā pati Itālija - valsti, kuru es varētu apmeklēt brīvdienās divas vai vairākas reizes gadā.